Deviņi mēneši uz kruīzu kuģa Karību jūrā un Aļaskā.

Autors eugovs 07.09.2011 09:07

Martins Smits: http://www.facebook.com/notes/martins-smits/deviņi-mēneši-uz-kruīzu-kuģa-karību-jūrā-un-aļaskā/2008937664950

Deviņi mēneši uz kruīza kuģa Karību jūrā un Aļaskā.

70 stundas nedēļā

Darbu [uz kuģa] sarunāju tepat Rīgā ar kādas aģentu kompānijas palīdzību. Pāris mēnešu papīru aizpildīšanas un gaidīšanas, 600 dolāru no manis, un aiziet – uz Maiami! Biļeti izmaksā mans darba devējs Norwegian Cruise Line, un strādāšu es pasažieru lainerī Norwegian Sky. Līguma garums – deviņi mēneši, alga 750 dolāru mēnesī, dzīvošana un ēšana uz kompānijas rēķina. Darba apjoms – 70 stundas nedēļā, brīvdienu – nav. Ilgi nedomājot, piekrītu šim piedāvājumam, turklāt izsprukt oktobra vidū sveikā no Latvijas rudens šķiet vairāk nekā neticami.

Jautrais soms

Pāris stundu pēc izlidošanas no Rīgas attapos Londonā, Hītrovā. Pilsēta tālu, lidosta milzīga, un brīvs laiks – četras stundas. Pašokējos par cenām (cigaretes – deviņi eiro, sviestmaize četri eiro) un eju meklēt smēķētavu. Visās čoinīgajās importīgajās lidostās ir angāra izmēra telpas, kur cilvēki drīkst nesodīti ļauties tabakas neveselīgajam valdzinājumam. Šajā telpā smēķēt nav nepieciešams, vajag tikai paelpot gaisu. Veselais saprāts man neļauj pirkt kārbiņu cigarešu par desmit eiro. Savtīgu nolūku vadīts, iepazīstos ar kādu iereibušu somu. Cigaretes ieguve nav grūta, turklāt somu jauneklis dod vērtīgu padomu, kā īsināt laiku ar kvalitatīvu alkoholu, nemaksājot par to ne centa.

Kā piedzerties Hītrovā somu manierē

Ejam uz Starbucks un pērkam lielo (mazo, vidējo) kafiju. Izdzeram. Pēc tam uz beznodokļu šņabjabodi, ap kuru perimetrā ir izvietoti galdiņi ar testēšanai izvietoto spirtoto produkciju (pāris litrīgas viskija, degvīna un džina pudeles). Glāzīšu nav – tās pie pārdevējas, kuras galdiņš ir veikala centrā. Iet un prasīt pārdevējai glāzītes – tā ir zaudētāju padarīšana. Īsti vīri ņem savu kafijas bunduli un pilda to pie neizsīkstošā viskija avota pēc sirds patikas ar lieliska laika pavadīšanas degvielu.

Nelietīgais čehs

Pēc jaukās četrstundīgās kafijas pauzes beidzot ierāpoju milzīgajā 747. boingā, kuram vēja spārniem jānes manas iereibušās miesas uz Maiami. Pēc diezgan gara ceļojuma pa aviolaineri atklāju, ka manā jaukajā vietā pie loga kāds jau sēž. Tā kā lidostā esmu izlacis gandrīz visu testēšanai izlikto alkoholu, ķīviņu sākt negribas. Kā nekā turpmākās deviņas stundas nāksies pavadīt šim nelietim blakus. Čehs angliski nerunā vispār. Viņš ir diezgan garlaicīgs. Tā arī nekļūst skaidrs, kāpēc viņš brauc uz ASV. Maiami lidostā viņu savāc imigrācijas dienests, jo čehs šim fašistu kantorim nespēj paskaidrot savu ierašanās mērķi.

Stjuartes smaida

Katrs gara auguma cilvēks, kurš ir piedalījies transatlantiskajā aviosatiksmē, mani sapratīs. Aviokompānijām vajadzētu maksāt cilvēkiem, kuri ir sanākuši, lai visu dienu sutinātu savas pēcpuses ekonomiskās klases šaurajā krēslā. Baudu šādās situācijās sniedz tikai apkalpojošā personāla tramdīšana, pieprasot alu, šampanieti un sāļos riekstiņus. Stjuartes turpina dusmīgi smaidīt.

Miami, Florida – San Juan, Puerto Rico

Miami

18.00 pēc vietējā laika saule ir norietējusi. Izejot no lidostas, saprotu, kādēļ cilvēks ir izdomājis pūst gaisu cauri ledusskapim un saukt to par gaisa kondicionieri. Un lepoties ar to, lipinot šos uzrakstus uz mikroautobusu un taksometru logiem. 30 grādu suta cauru diennakti visa gada garumā. Palmas. Smarža. Gaiss.

Nestāstīšu, ka viesnīcā man jāguļ vienā gultā ar jocīgu slovāku. Nestāstīšu, ka no rīta brokastīs man jāsastopas ar tādu perversu izvirtību kā biezas, pēc cepamā pulvera garšojošas švammjveidīgas pankūkas un tādu amerikāņu kultūras stūrakmeni kā cukura sīrups. Tā bija pirmā un pēdējā reize, kad baudīju šos burvīgos izstrādājumus. Pār vaigu noritēja klusa asara.

Miami II

No pilsētas redzu vienīgi tās ugunīs zaigojošo apveidu, lidmašīnai nolaižoties (šo skaisto ainu pavadīja spiediena maiņas izraisītas galvassāpes, vemjošu pasažieru žļerkstošais trio un raudošs bērns: “Mamī, mamī, aim skeard!”). Lidmašīna turpina svērties un kratīties, līdz nosēžas. Benzīntanks pie viesnīcas: īsta Amerika - trīs sezonas nemazgāti skatlogi, saulesbrilles pa $7 gabalā un laiska krāsainā pārdevēja. Nopirkt $5 telekarti neizdodas, jo nav ko izdot no 100 dolāriem. Uz banknoti viņa skatās, it kā būtu ieraudzījusi sniegu. Sniegu viņa nav redzējusi. Uz benzīntanku jābrien pa ceļmalas zālāju, jo sakarā ar auto straujo izplatību trotuāri šeit vēl nav izdomāti. Autobāņi, autobāņi, autobāņi... Kubietis maniaks Chevy busiņu triec ar 80 – 90 mph.

Norwegian Sky

Liela, balta laiva. 12 stāvi, 80 000 tonnu, 2200 pasažieru, 900 - komanda. Purvciema deviņstāvene, kas nezināmu iemeslu dēļ peld pa jūru. Īpašnieks – Norwegian Cruise Line Inc. (NCL). NCL īpašnieks – Star Cruises inc. Star Cruises īpašnieks – kāds ķīnietis. Norvēģiem ar šo visu nav nekāda sakara. Skata pēc tiek algots norvēģu kapteinis un augstākie virsnieki un inženieri, lai kompānija kaut nedaudz attaisnotu savu nosaukumu. Komanda ir no 65 valstīm. Filipīnas, Indija, Indonēzija, Rumānija, Jamaika, Bulgārija, Ungārija, Slovākija, Igaunija, Nikaragva, Lietuva, Kostarika, Meksika, Dienvidāfrika, Ķīna, St.Lučia, Kolumbija, Peru, Polija. Ja no kādas valsts ir vairāk par trīs cilvēkiem, skaidrs, ka šai valstij ir kāds kreņķis ar iedzīvotāju labklājību.

St.Maarten un Karību pārējās salas

Leģenda vēsta, ka šo salu Kristofers Kolumbs ir atklājis Svētā Mārtiņa dienā, 1493. gada 11. novembrī. Latviešiem gan šķiet, ka Mārtiņi ir 10. novembrī un šai salai jāsaucas Svētā Ojāra vārdā, bet tas lai nu paliek uz Kolumba sirdsapziņas. Spāņus šī sala īpaši neinteresēja, un 1630. gadā šajā Pārdaugavas izmēra zemes pleķī ieperinājās franči un holandieši, kuri to sadalīja divās vienlīdzīgās daļās. Sākumā viņi apslepkavoja spāņus, tad ķērās pie pamatiedzīvotājiem - Karību indiāņiem, un tad salā saveda nigēriešus, kurus piespieda kaplēt cukurniedres un dzīt no tām kandžu, kuru kulturāli cilvēki dēvē par rumu. Nigērieši, sadzērušies kandžu, nepārtraukti dumpojās, kas lika baltajiem cilvēkiem pamazām izvākties.

Pēdējos gadu desmitos salu ir apsēdušas kolumbiešu prostitūtas, indiešu pārdevēji, filipīniešu jūrnieki un amerikāņu tūristi. Abas pēdējās ļaužu grupas pērk lētu beznodokļu šņabi, elektroniku un priecē acis nūdistu pludmalēs. St.Maarten ir visnotaļ patīkama vieta, lai pavadītu vecumdienas.

Vēsturiski pārējās salas no augstākminētās atšķiras tikai ar politisko situāciju un dzīves līmeni. Labāk dzīvo attīstīto valstu kolonijas (salas Karību jūrā pieder Francijai, Lielbritānijai, Holandei, ASV). Tās salas, kas kādreiz ir bijušas kolonijas un izkarojušas neatkarību, dzīvo diezgan nabadzīgi.

Salās vidējais iedzīvotāju skaits ir 30 000 dvēseļu, apmākušos dienu skaits gadā - trīs ar pusi, vidējais statistiskais auto ir mazs Āzijā ražots mikroautobuss nabadzīgajās salās un liels Ziemeļamerikā ražots mikroautobuss vai pikaps bagātajās salās. Katrs otrais vietējais ir taksists, toties katrs piektais mēģina noskaidrot, vai man patīk Bobs Mārlejs, lai pēc tam mēģinātu par $10 pārdot maisu ar zaļu tējveidīgu vielu vai baltu pulveri. Vienīgais iedzīvotāju ienākuma avots šajās salās ir trīs četri kruīzu kuģi, kas ik dienas to apciemo. Pat pērkot videokameru, kura Latvijā maksā latos tik, cik tu samaksā dolāros, pārdevēja pateicīgajās spaniela acīs tu redzi, ka pārmaksā divas reizes.

Puerto Rico

Puertoriko ir liela ASV piederoša sala, kur dzīvo latīņamerikāņi. Galvaspilsētas Sanhuanas centrs atgādina Vecrīgu vasarā – viduslaiku mūru mitrā smarža, šaurās ieliņas, glītas sievietes un uz ielas žūpojoši vietējie iedzīvotāji vakaros. Skaista koloniālā stila apbūve, par 25 centiem ieslēdzamas elektriskas lūgšanu svecītes katoļu katedrālēs, šalcošs Atlantijas okeāns un autobusi, kas starp pieturvietām pārvietojas ar maksimālo iespējamo ātrumu, nepievēršot uzmanību luksoforiem. Katru svētdienu Sanhuanā redzēju kādu avarējušu pašvaldībai piederošu pilsētas autobusu.

Puertorikāņi ir reliģiozi slēptie alkoholiķi. Katru svētdienu viņi pasludina par kāda svētā dienu un metas dzīrot. Tiek sabūvētas skatuves salsas dejotājiem, uz ielām izvilktas bāru letes un policijas papildspēki. Nācija veselām ģimenēm klīst ar plastmasas glāzītēm rokās un triec rumu ar kolu. Un kā nu ne, ja litrs Baccardi, kas ostas beznodokļu veikalā maksā nepilnus sešus dolārus, pilsētā maksā labi ja desmit. Policija ir aplenkusi vecpilsētu un, ja gribi doties tālāk, liek izmest glāzīti lielā atkritumu urnā. Cilvēks glāzīti izdzer, izmet un dodas tālāk. Pašvaldības cīņa ar alkoholu rit veiksmīgi.

Dzīve uz kuģa

Diena uz kuģa paiet strādājot. Visu dienu slauku atkritumus, tīru galdus, lieku pludmales krēslus, rotāju ar palmu zariem klāju, šķiroju atkritumus, novācu glāzes un iemasēju glītām meitenēm sauļošanās krēmu viņu atkailinātajās mugurās un kājās, līdz vairs neatceros, ko darīju no rīta, ko vakarā. Un nav arī nekādas vajadzības, jo šodien dari tieši to pašu, ko darīsi rīt. Mainās tikai tapete aiz loga. Tu dzīvo milzu tramvajā, kas kursē Puertoriko – St.Maarten – Dominiq – StLucia – St.Thomas – Martiniq – Tortola – Puertoriko, ik pa nedēļai kādu tapeti (lasi – salu) pamainot uz St.Kitts (sala, kuru Kolumbs nosauca savā vārdā par Sv.Kristofera salu) vai angļiem piederošo Antiqua. Tropu paradīze apnīk pāris mēnešu laikā, un priekšroka pāris brīvajās stundās tiek dota veselīgam miegam.

Kajīte

Jūrnieki dzīvo kajītēs. Aptuveni 3x4 metrus liela telpa, kurā ir divas divstāvu gultas, galds, četri skapji, rakstāmgalds, 14” televizors ar kanālu skaitu, kas identisks ekrāna diametram collās. Telefons. Kajītes ekipējums un istabas biedru skaits var mainīties atkarībā no veiksmes un činas. Kondicionieris, televizors, telefons un aizkariņi pie gultas, kas sargā naktsmieru no gaismas un kņadas, pienākas visiem. Istabas stūrī ir vannas kabīne, kas aprīkota ar matu žāvētāju, spoguļskapīti, dušu un vakuumpodu. Vannas istaba nav pārāk liela, tomēr iztikt var.

Crewbar

Vieta, kas paredzēta kuģa darbinieku atpūtai un atjaunotnei. Smadzeņu skalošanai pieejams pusducis televizoru, no kuriem viens tāds paprāvāks, mākslīgās ādas dīvāniņi, deju grīda ar disko bumbu un bezmaksas galda futbols. Smēķējoši dažādāko formastērpu un rasu cilvēki sēž pie simts gadus netīrītiem milzu pelnu traukiem un pārspriež ar darbu saistītus atgadījumus, aprunā priekšniekus un skaita mēnešus, nedēļas un dienas līdz kontrakta beigām.

Tās ir vienīgās tēmas, kas tiek pārcilātas uz kuģa.

Šī ir viena no retajām vietām, kur drīkst smēķēt.

Šī ir viena no retajām vietām, kur drīkst sēdēt. Vakarā gaisā var pakārt cirvi, nelīdz ne lieliskā ventilācija, ne arī filtri.Man reiz nācās šos gaisa filtrus tīrīt – darvas plūdi līst pār tavu galvu, kad tu atver filtra vāku.

Bāra lete atveras astoņos vakarā, un apmeklētāju labsajūtai tiek piedāvāts ķīmisks septiņu šķirņu alus par 75 centiem pudelē, kokakola bundžās, vīns un sāļie riekstiņi. Bāru kuģa komanda ir iemīlējusi, jo šeit beidzot var justies kā brīvs cilvēks, aizliet acis un, iespējams, uzvīt kādu pagaidu mīlas sakaru. Turklāt katru mēnesi notiek kāds tematisks pasākums, kurā alus un vīns ir par pliku paldies.

Virtuves strādnieka dzīve

Tito un Jānis strādā cildeno virtuves strādnieka amatu. Tas ir viens no smagākajiem darbiem uz kuģa. Desmit stundas dienā tu mazgā traukus. Tīri kastroļus. Līdz padusēm rocies ēdiena atliekās, jo ir iestrēdzis atkritumu smalcinātājs. Tikmēr trauku novācēji tevi aprok netīru trauku kaudzē. Tavi labākie draugi ir spainis un šļūtene. Alga – $550. Karjeras iespējas – varbūt pēc pāris gadiem tu kļūsi par pavāra palīgu...

turpinājums...   http://www.facebook.com/notes/martins-smits/deviņi-mēneši-uz-kruīzu-kuģa-karību-jūrā-un-aļaskā/2008937664950