Itālijas impresijas

No Vīnes līdz Milānai, kā reize, ir vienas dienas brauciens un normāli no rīta izbraucot pret vakaru nonāksiet Milānas tuvumā. Itālijas smalkais humors liek mums iepazīties ar vietējo jaunatni, jo tikai vēlāk saprotam, ka Itālijā pieņemts stils- vienu reizi norādījām uz kempingu un pietiek!
Tālāk tiec pats. Vietējā jaunatne ar angļu valodu, protams, nedraudzējas, bet iesaista visu Milānas priekšpilsētu, lai noskaidrotu- kur tas Milānas kempings atrodas. Beigās notiek neticamais- jaunieši nospļaujas un aizvada ar savu autiņu mūs līdz paša kempinga vārtiem. Komiskākais, ka paši meklējot, neesam vien izbraukuši apakš bānim, baidoties nejauši uz tā atgriezties, ko ne visai vēlējāmiem (maksas ceļš tomēr).

Laime nelaimē- meklējot un maldoties, nejauši uzduramies supermarketam "Lidl", kurā cenas (neticēsiet!) ir pat zemākas kā pie mums pārtikas veikalā Super Netto. Turpmāk, lugtum, nestāstīt, ka ārzemēs VISS ir baisi dārgs utt. Šito stāstiet citiem! Iepērkam mazliet svaigas barības un dodamies pie miera, lai gan šajā kempingā tiekam brīdināti, ka blakus ir akvaparks un troksnis iespējams līdz pat 3 naktī. Troksnis gan bija, bet ne lielāks, kā naktī atstāts ieslēgts radio un drīzāk palīdz iemigt, nevis traucē. Mazliet gan nav saprotams, kādēļ kempinga teritorijā nepieciešams turēt aitas, kazas u.c. mājas dzīvniekus. Tas karstā laikā savu nospiedumu atstāj ...

Rītu sākam ar biļešu meklēšanu, lai nokļūtu Milānas centrā. Tāpat kā Vīnē, arī Milānā, no kempinga līdz metro brauc autobuss (ik 20 minūtes). Vienas dienas biļetes (dīvaini) izbeigušas un nākas iegādāties 2 dienu braukšanas biļetes (5,50 eiro) un vizīte var sākties.

Tā kā Milānā neesam bijuši neviens, tad sākam ar nokļūšanu Doma laukumā, kur ievizitējam informatiku- tūrisma ofisu, kur mums uz kartes uzzīmē must see objektus un tālāk jau viss no mums atkarīgs. Par laimi galvenie objekti Milānā ir ļoti kopā. Vienā laukumā ir:

Milānas katedrāle:

Viktora Emanuela II galerija:

alla Scala:

alla Scalas repertuāra lapā cītīgi meklējām un atradām arī mūsējo, proti, Elīna Garanča bija vienā no afišām minēta, bet pārējos, kas it kā dziedot šajā pasaulslavenajā operas teātrī, gan neatradām ...

Īpaša interese, protams, bija par "Svēto vakarēdienu", kas arī atrodams Milānā, bet te ir "maza" problēmiņa, proti, lai nokļūtu pie oriģināla, ieejas biļete jāpiesaka vismaz mēnesi uz priekšu un nav nekādu variantu sarunāt uz vietas vai kā. Ieejas biļešu nav un viss. Tik tuvu (aiz sienas) vēl nebijām bijuši, bet laime pilnībā nepiepildījās ...

Diena bija karsta un nācās meklēt līdzekli pret nikno sauli. Īsti vietā izrādījās katedrāles apmeklējumam iegādātā baltā šalle (tiem, kas nezina- jebkuras Itālijas katedrāles apmeklējuma laikā ceļiem un pleciem jābūt apsegtiem) un tika uzveidota galvassega, kura nepārtraukti tika slapināta pie katras izdevības:

Atgriežoties pie Viktora Emanuela II galerijas dienā sanāca konfūzs, proti, pašā galerijas centrā bija iekārtota vieta TV debatēm (laikam) un mums likās, ka nevarēsim izpildīt vienu no tradīcijām Milānā- buļļa pautus pamīcīt. Vēlāk gan kempingā izlasījām, ka šī slavenā vieta nemaz nav centrā, bet vienā no sānu galerijām, tādējādi vakarā braucot uz pilsētu skatīties to nakts apgaismojumā, vēlreiz atgriezāmies un tā riktīgi samīcījām tos:

Un šajā pašā galerijā ir viena no retajām reizēm, kad McDonalds nav vis sarkans, bet tikai melns (tāpat kā visa galerija):

Īsais kopsavilkums par Milānu- vienreiz tā ir jāredz, bet vai tur atgriezties ... hmm, ļoti jāpiedomā.

Atstājam kempingā 67 eirikus par 2 naktīm un dodamies Franču Rivjēras virzienā ...

Nu tad beidzot esam nonākuši Franču Rivjērā (Cotte d' Azure) ...

Sākam ar kempinga sameklēšanu un pateicoties absolūti perfektam skaidrojumam i-netā (Francija nav Itālija) pēc ne pārāk ilgas meklēšanas vēl agrā pēcpusdienā iekārtojamies Ezē apbrīnojami skaistā vietā.

Uzreiz dodamies uz dāmu paradīzi tepat- Ezē, "Fragonard" un "Galimard" smaržu rūpnīcām- veikaliem.

Sākam ar "Fragonard":

Mūs apkalpo krievu izcelsmes meitene, kas pat "Dzintaru" zina un jūtamies kā mājās. Tā kā zinājām uz ko ejam (esam šeit jau iepriekš bijuši), tad diezgan ātri savācam nepieciešamās lietas un dodamies ielas otrā pusē uz "Galimard" līdzīgu iestādījumu:

Šeit gan neko lielu neiegādājamies (mērogi citi) un dodamies tālāk- Monaco virzienā.

Pirms 3 gadiem, braucot ar tūrisma firmu, tā arī neizdevās iekļūt Okeanogrāfijas muzejā, jo "šoferi" no Liepājas tikai ar 5-to mēģinājumu atrada stāvvietu un bija īsi par vēlu, lai to apmeklētu. Tā nu šajā reizē aizpildījām kārtējo tūrisma firmu neveiksmes robu:

Jāsaka, ka par to cenu, ko prasa muzeja apmeklējums, biju domājis ko vairāk ieraudzīt, bet ko nu par to- neieejot jau to uzzināt nevar.

Kad nu oficiālā daļa beigusies, dodamies slavenā kazino virzienā, kur ieraugām vairākus Ferrari, neskaitāmus RR un kaut kādus sīkākus autiņus (Jaguar, BMW par piemēru), kas straumēm plūst Kazino virzienā.

Piedalāmies kopējā apjūsmošanas vilnī Kazino tuvumā ...

Protams, vizitējam vietējā valdnieka pili un baudām Monaco jau klasiskos dabas skatus.

Uzzinām arī, ka svētdienās autiņus uz ielas var atstāt bez maksas (esam gan sestdienā), bet katrā gadījumā ar brīvu vietu trūkumu autostāvvietas neslimo.

Vakarā konstatējam, ka draiskošanās pa kalniem pamatīgi patukšojusi benzīna tvertni un nākas meklēt tankštelli, kuru izdodas atrast vēl Monaco (Shell) un katram gadījumā piepildamies līdz lūpai un droši dodamies tālāk.

Nākošā dienā noveļamies lejā no kempinga kalna un tepat lejā jau ieripojam Nicā. Arī šeit jau ir būts iepriekš, bet tas jau netraucē baudīt Franču Rivjēru vēlreiz. Izbraucam ar tūristiem domāto vilcieniņu un redzam, ka Nicā notiek liela pārbūve un vēsturiskais centrs ir nedraudzīgi izrakņāts. Apmeklējam arī slaveno Nicas tirgu.

Obligātā pelde pasaules viena no dārgākā hoteļa "Negresco" pludmalē. Jau iepriekšējā reizē ievērojam izklaidi, ko piedāvā pludmales apmeklētājiem- lidojums ar parašūtu motorlaivas pavadā. Diemžēl laika apstākļi nav mūsu pusē (pārāk liels vējš) un šī izklaide, diemžēl, paliek nerealizēta. Vēl pastaiga pa angļu promenādi un mūsu ceļš ved tālāk- uz Kannām.

Kannās notiek viens no nozīmīgākajiem kinofestivāliem un visa pilsēta dzīvo šī festivāla elpā (visu gadu!).

Patrenējamies rokas nospiedumu veikšanai (ja nu noder!), lai kādreiz (varbūt) nostaigātu pa slaveno sarkano paklāju ...

Ceļu turpinām, bet jūtam, ka nekustamies, jo peldēt gribētāju ir pārāk daudz un tas nekādi neklapē ar autobraucēju vēlmi pārvietoties, tādēļ lienam ārā uz bāni un dodamies vēl tālāk, jo šoreiz galamērķis ir Santropēza. Šajā vakarā to vēl nesasniedzam, jo nakšņojam 8 km no Santropēzas- Port Grimaud, no kurienes līča otrā pusē arī redzama Santropēza. Kempingā iekārtojamies apmēram 30 m no jūras un visu nakti guļam jūras viļņu šalku ieaijāti.

Nākošā dienā beidzot nokļūstam Santropēzā- galējā ceļojuma Franču Rivjēras punktā. Kāpēc tieši Santropēza? Viss ir vienkārši- mēs esam uzauguši pie "žandarmiem", bet tūrisma firmas ved tikai līdz Kannām. Tā kā atrodamies tikai 100 km attālumā būtu muļķīgi neapmeklēt šo leģendāro vietu. Vēl bieži lasām "Vakara ziņās", ka Santropēzā atpūšas pasaules varenie un slavenie ... Pilsētiņa reti interesanta un viss tik pazīstam un zināms (redzēts). Veicam izbraukumu ar kuģīti, ar kuru speciāli aizved un pastāsta par slavenību villām, kas atrodamas mazliet aiz Santropēzas ciemata (visas nenosaukšu, bet daudz gan).

Bet mani, protams, vairāk saistīja šitais te:

Nekas sevišķs (it kā) tomēr man bija svarīgi tur būt.

Vēl viena interesanta sakritība- tūrisma birojā tiekam pie meitenes, kas 4 gadus nodzīvojusi (studējusi) Rīgā un atkal jau sajūtamies kā mājās

Vēl braucot atpakaļ garām Nicai tiek lemts mēģināt vēlreiz šturmēt parašūtu un šoreiz veiksmīgi, jo esam pēdējie vecāki, kas šajā dienā paspēj uzraut gaisā savu meitu, bet tas ir tā vērts, jo meita, nonākot lejā, spēja vien izdvest, ka tas ir bijis tā vērts! Gandarījums izmaksāja laimīgajiem vecākiem vien 40 eirikus ...

Pie visa šis iebrauciens prasīja arī krietnu devu adrenalīna un tas ir stāsts par autostāvvietām. Pirmajā reizē autiņu atstājām pie dzelzceļa stacijas un nekādas problēmas nesastapām, bet otrajā vizitēšanas reizē gribējās tā drusku tuvāk jūrai, lai nav tik tālu jāiet. Tika atrasta stāvvieta ar segvārdu "Mozart" un neko ļaunu nenojauzdami dragājām tik iekšā. Aplauzāmies 1-ajā stāvā, jo brīvu vietu nebija, bet došanās uz 2-o stāvu prasīja aukstus sviedrus, jo normāli francūži ikdienā nedauzās apkārt ar monstru tipa Volvo S80 un atbilstoši arī būvē stāvvietas. Ja vien jūsu rīcībā ir kaut kas mazliet lielāks par Golf-u, nerādieties pat tuvumā šai konkrētai stāvvietai. Vienu brīdi pat likās, ka auto iesprūdīs starp 1 un 2. stāvu un paliks tur uz mūžīgiem mūžiem. Par laimi mums ģimenē viens fiziķis un viens matemātiķis gadījies. Tad nu kopīgiem spēkiem izskaitļojām vienīgo pareizo trajektoriju, pa kuru bija iespējams iekļūt šajā caurumā, NEbojājot autiņu. Tieši šajā vietā kļuva absolūti skaidrs- kāpēc apkārt tik daudz sānos bojātu autiņu. Cik noprotu, tad KASKO šajās valstīs nedarbojas, jo tad šim pasākumam ir jāizput i braukšanas (dragāšanas) dēļ i stāvvietu šaurības dēļ. Turpmāk mūsu ģimenē ar segvārdu "Mozart" tiek apzīmēta šaurā bezizeja, jeb caurums, kurā NAV iespējams iebraukt principā, bt tomēr izdodas arī tādi cirka numuri.

Atkārtotas iebraukšanas rezultātā bijām izsisti no ierasta un sameklēta pārvietošanās ritma un naktsmītni izdevās atrast tikai dziļā tumsā un tikai 5-tajā kempingā jau Itālijas Rivjērā- netālu no kādreiz ne mazāk slavenās San Remo.

Un nu varam atgriezties pie tēmas- Itālijas, jo jau iepriekšējā vakarā esam "atgriezušies" un nu pavadīsim nākošo nedēļu šajā savādajā (mazliet) un vēsturiskajā (ļoti) zemē.

"Visi ceļi ved uz Romu", bet pa ceļam vēl ir Piza, kurā tiek lemts ieskriet, lai ieraudzīto to ļodzīgo torni, kamēr tas nesagrūst.

Mazliet pārsteigts jūtos, kad ieraugu laukumu ar 3 ļodzīgiem torņiem (labi jau labi- 3 mazliet greiziem attiecībā pret horizontu objektiem). Business iet uz nebēdu, bet, lai nokļūtu tornī, diemžēl jāgaida vairākas stundas. Tā kā saprotam, ka iekšā tā šķībuma sajūta varētu arī nebūt, tad šoreiz no "gaidīšanas svētkiem" atsakāmies (cena arī šim pasākuma nav īpaši draudzīga).

Kā redzat, tad tornis patiešām "mazliet" ir nosvēries un manai sieviņai (Rīgas Valsts 1. ģimnāzijas matemātikas skolotājai) šitais bija labais piemērs leņķu parādīšanai dabā

Īstenībā 2 stundas šeit ir pietiekams laiks (tas maksājot par stāvvietu ņemams vērā). Vēl par stāvvietām runājot, nedaudz tālāk no paša laukuma stāvvieta ir 0,5 eiriks stundā, bet tuvāk pat 1,5 eiriks stundā. Protams, up to you, bet ir daudz labāku veidu, kā tērēties.

Vēl pāris stundu pa bāni un esam jau "Mūžīgā pilsētas" pievārtē. Kaut kā palaižam garām vienu nogriezienu (kārtējais itāļu jociņš- nogrieziens parādās tad, kad jau par vēlu pārkārtoties un tas pats aizslēpies aiz liela koka lapotnes) un neglābjami tuvojamies pilsētas cntram, ko šobrīd vēlamies vismazāk. Te nu īstā reize bija iedarbināt nafigatoru, kurš ļāva noorientēties un diezgan ātri atrast ceļu uz G.R.R. jeb "Roteli", kas iet apkārt visai Romai un galvenais ir piefiksēt pareizos exit-us. Tā kā i-nets precīzi norādījis, kurā exit-ā mums jānogriežas, tad vēl pirms lielās tumsas nonākam "Happy Village", kur pavadīsim turpmākās 3 naktis. Šis ir pirmais kempings, kurā ir arī savs baseins un tas ir baigi labs pielikums visam! To jau novērtējam pirmajā vakarā, jo līdz mūs (22.00) neizdzen no baseina, kaifojam un atslābstam. Jāsaka, ka baseins tiek atzīts par labāku esam, nekā izslavētās Vidusjūras pludmales, kurās ir bezdievīgi sāļš ūdens.

Romā man jau iepriekš ir bijusi iespēja pabūt, tādēļ galvenos objektus jau varam atrunāt pirms došanās uz pilsētas centru.

No kempinga ik pusstundu dodas Shuttle buss uz piepilsētas elektrovilciena staciju Prima Porta, no kurienes ik 15 minūtes iet elektrovilciens, kurš 18 minūtēs aizved līdz metro stacijai. Braukšanas biļete vienai dienai izmaksā 4 eirikus un ir derīga jebkurā sabiedriskā transporta līdzeklī.

Pirmo dienu lemjam vetīt Vatikānam un rītu sākam ar Vatikāna muzeju apmeklējumu. Drausma rinda, kas stiepjas ap Vatikāna sienu vairāk kā kilometra attālumā sākumā liek domāt, ka cerību nav, bet drīz vien saproti, ka rinda iet uz priekšu milzu soļiem un jau pēc stundas varam skatīt muzeja sienās paslēptos dārgumus.

Laikam jau nevietā (negribu nevienu aizvainot), bet esmu dziļi NEreliģiozs un uzskatu šo visu (Vatikānu & Co) par mafijai līdzīgu pasākumu (tas par katoļu baznīcu kā tādu mans dziļi personiskais viedoklis) un šeit redzu tikai kārtējo apstiprinājumu šai manai pārliecībai. Šitik daudz mākslas vērtību savākt (varbūt tomēr sazagt) un pēc tam izrādīt par maksu ... Meita neticēja (es to jau zināju), ka mūķenes varētu ar businesu nodarboties, bet ko redzam Sv.Pētera kupola kioskā? Un tās cenas tur aukšā ("pie šefa") ir bezdievīgas! Tā tāda nejauka liriska atkāpe, bet varam turpināt ...

Pavadām muzejos vairākas stundas un pie vienām sāpēm domājam arī apmeklēt Sv. Pētera baziliku un kupolu. Te ir opcijas: lifts + 349 pakāpieni vai 240 + 349 pakāpieni. Starpība ir 3 eiro. Tā kā esam vēl svaigi, tad lemjam vēlāk starpību saldējumā noēst un nekļūdamies, jo kāpiens (ja vien pensijas gadi nav ļoti tuvu) nav nesagremojams un augšā kāpjot "obligāto devu", kustība nav ātra- ļaužu ir daudz!

Rinda uz kupolu arī ir paliela, bet kustība notiek un bezcerība pagaidām vismaz nepārņem.

Noslēgumā redzam, ka šai dienai sajūtu gana un mazliet paklaiņojot pa pilsētas vēsturisko centru lēnā garā dodamies uz mājupusi.

Kempinga shuttle atpakaļ gan ved tikai ik stundu, tādēļ mazliet nokavējuši iepriekšējo, gandrīz stundu mētājamies pa Prima Porta pilsēteli. Izglābj kādi beļģu jaunieši, kas ar savu mikrobusu atbraukuši pakaļ saviem kolēģiem. Šie mūs paņem pie sevis busā un arī šajā vakarā varam veldzēties baseinā, kas citā gadījumā nebūtu iespējams. Kempingā ir stingri noteikumi, proti, automašīnas no 24.00 līdz 7.00 pa teritoriju nepārvietojas. Savukārt Romas metro pārstāj darboties 22.00, tādējādi naksnīgā Roma praktiski iet garām

Nākošo dienu uzreiz sākam ar Kolizeja apmeklējumu. Patīkams pārsteigums, ka ES jaunieši līdz 18 gadiem tiek iekšā par brīvu, bet publisko skolu skolotāji (ITIC karte) par pusvelti. To nu izmantojam pēc pilnas programmas, lai gan iepriekš domājām, ka laidīsim iekšā tikai meitu, jo nekādas arheoloģiskas novirzes pie sevis neesam novērojuši. Piezīmēsim vien, ka Latviju, kā ES valsti, nācās meklēt sarakstā- uzreiz mūs negrib atpazīt, tas gan.

Pēc Kolizeja apmeklējuma dodamies pilsētas plašajās ārēs, šad un tad izmantojot sabiedrisko transportu, lai gan nekādas saprotamas autobusu kustības karšu mums nav- nākas zīlēt- aizbrauks vai neaizbrauks. Vairāk ieteicams izmantot kādu no 2-ām metro līnijām, kuras galvenos objektus skar. Te gan jāsaka, ka krustojas tās tikai Termini.

Caur Romas forumu (kas pirms pāris gadiem bija tikai par maksu, bet tagad brīvi apmeklējams)

nonākam Venēzijas laukumā, bet tālāk ir varianti- iekšā/ārā ar metro vai tomēr ar kājām, bet karstā laikā. Izvēlamies otro, jo pilsētu var sajust tajā atrodoties, bet metro +- visur ir vienādi.

Tad nu atrodam gan Piazza Spagna,

kur mazliet veldzējamies no karstās saules

un dodamies tālāk- pie Trevi strūklakas

Raiti apstaigājot Navonnas laukumu un Panteonu agrā pēcpusdienā secinām, ka galvenie objekti ir izsmēlušies un varam doties pelnītā atpūtā. To arī darām, jo kempingā taču gaida baseins. Baseinā sagaida vēl viens pārsteigums- 4 jaunieši, kas runā skaidrā latviešu valodā un ar Nissan-u brauc pa līdzīgu maršrutu, tikai pretējā virzienā un iepriekš rezervējot bungalo mājiņas. Dalāmies pieredzē, iespaidos un secinām, ka letiņi ir it braši ceļotāji ... Te gan jāsecina, ka praktiski visur biezā slānī mums priekšā ir nīderlandieši un francūži, bet savējie tomēr ir reta eksotika.

Nākošais rīts sākas ar šoka terapiju, jo iepriekšējās dienās nācās dapūst gaisa matraci, bet motoru ta neieslēdzu. Sākumā domāju, ka kirdiks beidzot tā riktīgi ir klāt, bet tad ar vēsu prātu devos pie reģistratūras un saku, ka nevaru izkustēt no kempinga (izčekoties jau biju paspējis) Domājat, ka kāds baigi uztraucās? Pilnīgi nemaz- vēsā mierā viens no stuff-a atbrauca ar savu autiņu, pieslēdzās manam aķim un iedarbināja. Tā kā mums ceļš priekšā bija līdz Neapolei (ap 200 km), tad bijām pilnīgi pārliecināti, ka akumulators pielādēsies līdz galam. Tā arī bija un šo starpgadījumu varam aizmirst, bet pieredze iegūta neaizvietojama- nekad nekādas elektroierīces netiks darbinātas pie neieslēgta motora.

Par 3 naktīm (ar baseinu!) atstājām 92,60 eiro (CC nostrādāja vēlreiz) un devāmies vēl tālāk Itālijas dienvidos- uz Neapoli.

Un tagad mazliet eksotikas ...

Ceļojums turpinās Itālijas dienvidu virzienā un nākošā pietura mums ir paredzēta Pompejās. Uzreiz noskaidrojam iespējamās izklaides tuvākajām 2 dienām un lemjam vēl šajā dienā doties apskatīt Vezuva izvirduma rezultātā izveidojušās Pompejas drupas. Kempings atrodas tikai 50 m attālumā no ieejas šajā pilsētā. Noskaidrojam arī, ka Neapoles apmeklējums nebūt nav 1-ās pakāpes nepieciešamība, ja vien negribam apmeklēt līdzīgas baznīcas un staigāt pa muzejiem.

Pompejas saglabājušās it labi un kā runā (pats vēl neesmu bijis) Grieķijā ir daudz sliktākā stāvoklī. To tad nu pārbaudām uz vietas.

Neskatoties uz laika zoba paveikto, ļoti daudz šeit palicis tāds, kā bijis izvirduma laikā. Rakumi turpinās, bet arī šobrīd atrakts un redzams ir gana daudz ...

Tomēr šī ir tikai piedeva (citstarp maksas situācija līdzīga kā Kolizejā), jo kā jau minēts arheoloģija galīgi nav mūsu lauciņš.

Vakarā noskaidrojam, ka vietējā pizērijā ir vīrelis, kas veido autentiskas Neapoles picas, kas nozīmē, ka uz Neapoli laikam jau šajā reizē nebrauksim vis, jo vienīgais, kas tā īsti interesēja bija tieši picas. Tad nu vakarā ģimenei tiek uzsauktas vakariņas Neapoles gaumē. Tika noprovētas 3 picas ...

... Neapoles, Vidusjūras un Spartaka (tas bija mūsu kempinga īpašais piedāvājums). Pie šāda daudzuma vietējais "autentiskais pizzamens" uzsauca vēl vienu picu pa velti. Tiesa par aliņu vēlāk iekasēja astronomiskas summas, bet tas jau svētkus nekādi nevarēja ietekmēt.

Tagad es zinu kā garšo īsta Neapoles pica un neviens man neiestāstīs, ka tas, ko taisa Pica LULŪ vai Chilli Pizza ir baigi autentiskas ... Garša bija īpaša un BEZ papildus asajām piedevām, kas pie mums tiek kaisīts biezā slānī. Bija baigi ok un desertu pat vairs neprasījās.

Nākošā dienā agrā rītā jau devāmies ar vilcienu uz Sorrento un tālāk uz Kapri.

Prāmis no Sorrento uz Kapri atiet katru pusstundu un variants, kas aprakstīts internetā, ka varētu netikt ir ļoti maziespējams. Pa ceļam satiekam vēl vienu latvieti, kas strādā Briselē, bet nu jau nedēļu atpūšas Sorrento, kas mums palīdz ātrāk atrast kasi un prāmi un tūre var sākties.

Nekāds lētais prieks tas gan nav- 24 eiro turp-atpakaļ par 20 minūšu braucienu vienā virzienā.

Turpināšu nu savu stāstu (tam jau saredzams gals), bet vispirms atbilde Ievish-am:

Neapoles stils braukšanā ir visā Itālijā tikko nobrauc nost no bāņa, bet bānī, savukārt, valda fūres. Kā mums bija piegriezies fūru stils maukt 3 slejās (ko vispār fūres meklē 3 špūrē, ja pēc noteikumiem tur var atrasties tikai nogriežoties pa kreisi, ja uz bāņa kreiso agriezienu neir) (nerunāju par Poliju, kur uz t.s. "bāņa" ar neapskaužamu regularitāti ir krustofors ar visām sekām (lasi- kreisajiem pagriezieniem)! Un domājat, ka fūres baigi uztrauc, ka aiz viņām drūzmējas "sīkie"? Viņiem redziet ar +3 km/h ātrumu jāapdzen savs konkurents ... (tālāk seko vārdi, kas šeit varētu tikt aizstāti ar vienu lielu PĪ) ... Šajā ziņā pietrūka Vācijas "ordnunga"- pirmā slejā fūres un kemperi, 2-ā vienkāršie ikdienas braucēji, bet 3-ā "Šūmaheru špūre".

Par stāvvietām- centāmies apzināti izvairīties no iebraukšans lielās pilsētās un autiņu regulāri atstājām kempingā un iespēju robežās pārvietojāmies ar sabiedrisko transportu. Bija, protams, izņēmumi, jo Nicā zinājām, ka nav īsti ko darīt visu dienu, bet Monaco citādi nokļūt nebija īsti iespējams un vietējie ieteica uzreiz doties ar autiņu, nevis pa kalniem stundu dudināt 10 km ar lokālo busu. Līdzīgi arī Kannās, Santropēzā, bet tās ir mazas pilsētiņas un īstu korķi mēs tā arī neieraudzījām praktiski nekur, izņemot varbūt Santropēzu, kur kādā krustojumā krustofora dēļ mazliet pavilkamies pusstundu, bet cik saprotu, tad tas konkrētajā vietā ir ikdiena, jo visu krustoforu kā nosējuši bija logu mazgātāji (tu viņiem rādi, lai viņi negrābstās gar tavu autiņu, bet šamie nomazgā un vēl prasa (it kā loģiski) samaksu par to- protams, pasūtījām vienu auto tālāk) un dažādu lietu tirgoņi. Ja vien nav īpaša vēlme atstāt autiņu uz ielas (par to vienalga jāmaksā), tad autostāvvietās (izņemot, protams, "Mozart") autiņu novietot nav nekādu problēmu.

Ceļu kvalitāte visu ceļu bija ļoti mainīga:

Latvijā- paši ziniet + remonti pie robežas un apbraucamais ceļš caur Baldoni sevišķi naktī kad atgriezāmies) ir murgs!

Lietuvā- vienmēr bijis krietni labākā situācijā, nekā pie mus, bet arī šeit skārusi ES iniciētā remontu krīze, kas reidu kaimiņos pagarina ar krietnu laika posmu.

Polija- kādreiz bija murgs, iepriekšējā reizē (pirms 3 gadiem) biju patīkami pārsteigts, ka ceļi bija it labā stāvoklī, bet tagad karstais laiks un pārkrautās fūres darījuši savu. Pa bāni, kur ļauts braukt ar 130 km/h, drošs kreiserātrums ir vien 110 km/h

un arī tad tikai pa 2. špūri, kur visu laiku atrasties it kā liekums aizliedz un šad tad vietējie "šūmaheri" traucē.

Slovākijā ir bānis, bet tā gali nav dabūvēti un ap 100 km braucam kā pa dzimtām ārēm dziļā Latgalē, bet bānim ir 2as joslas un sgums ciešams (110 km/h joprojām ir drošs kreiserātrums).

Austrijā sajūtas divējādas- segums ar betonu + asfaltu tādējādi laiku pa laikam dzirdami pārejas būkšķi. Dolomītiem pāri ejot šausmīgi nogurdina daudzie tuneļi- tā arī neiemācījāmies apdzīt tunelī un pat, ja pa priekšu vilkās fūre- sēdējām astē. Visgarākais tunelis gan gadījās Itālijā- mazliet vairāk kā 11 km un tas bija baigais stress! Pa šoseju atvilkām 110 km/h prombraucot, bet atpakaļ atļāvāmies dažu posmu atvilkt pēc maksimuma 130 km/h, bet būķšķēšanas sajūta tomēr palikusi prātā.

Vislabākie ceļi (bet, protams, maksas) tomēr bija Itālijā (Francijā tomēr mazliet subjektīvi sliktāki, bet tas nav galīgi objektīvi, jo Francijā braucām īsāku ceļa gabalu un tie visi bija kalnos), kur droša sajūta saglabājas pie 120 km/h, bet dažreiz atļāvāmies arī 140 km/h. Ātruma rekordi netika stādīti par pašmērķi, tādēļ nevarēšu atbildēt uz jautājumu- cik mūsu "pelēcītis" var izdot, ja vajag?

Polijā ļoti noderēja turbīna!

Uz Varšavu prom braucām caur Belostoku, bet atpakaļ caur Lomžu. Laika starpība- pusstunda (Belostokas variants ir garāks, bet ātrāks, jo nav ceļa remontu), bet caur Lomžu praktiski neir fūres (baigi atvieglo psihi), bet ir daži remontu posmi (joprojām). Ļoti liels gabals ir svaigi liets asfalts, ko fūres vēl nav paspējušas sabojāt (aizliegums braukt, ja uz ass vairāk kā 8 t).

Un nu atkal uz sliedēm- uz Kapri!

Uz Kapri ieteica aizbraukt mans kolēģis (paldies viņam), jo nebiju ieskatījies kartē, ka tā ir tik tuvu Neapolei. Tā kā kempings mums bija Pompejās, kas ir tieši pusceļā starp Neapoli un Sorento, tad loģiskāk bija doties tieši uz Sorrento, jo Neapoles līnijā tiešām varētu rasties problēmas ar uzkļūšanu, bet no Sorrento tas šķita mazticamāks. Prāmī braucam kopā ar vācu pensionāru grupu. Šeit vēlreiz pārliecināmies, ka esam auguši citā garā un cita audzināšana mums pamatā. Tas brīvais rietumu uzvešanās stils brīžiem tracina (sevišķi kinderi, kuri atļaujas daudz vairāk kā mūsējie).

Nokļūstot uz salas atkal jāpieņem lēmums- kā pārvietosimies? Lemjam, ka ņemsim, kā visur, dienas biļetes, lai nav jāiespringst uz paspēsim/nepaspēsim tipa jautājumiem. Kasē mūs sagaida pārsteigums- dodam precīzu naudiņu (20,10 eiro), bet atpakaļ saņemam ne tikai biļetes, bet arī izdod naudiņu kā no 50 eirikiem. Mazliet apstulbstam, bet traci neceļam, jo šaujamo sev priekšā neredzam un, ja reiz tādas tradīcijas uz šīs salas, tad tās jāciena?

Iepriecināti dodamies uz funikulieri, ar kuru mūs no ostas uzceļ Kapri pilsētas centrā. Pirmā problēma jau rodas funikulierī (tā vairākkārt atkārtojās), jo viena no kartiņām tiek nolasīta kā nederīga. Sataisu piktu seju un saku iekšā laidējam, ka tikko tika iegādātas kā dienas biļetes, uz ko saņemu atbildi, ka tā gadoties un viss kārtībā. Vēlāk izrādījās, ka tās kartes strādā ne visos aparātos, bet tas esot tikai normāli.

Sākumā iepazīstamies ar Kapri un baudām "skaistos skatus", kurus, neskatoties uz iepriekšējo pārbagātību (Monaco, Franču Rivjēra utt.), tomēr vēl varam uztvert un novērtēt. Te ir kaut kas savdabs un ne tāds kā citur, bet vārdos to grūti izstāstīt- tas jāredz!

Kapri nav liela pilsētiņa un pēc pāris stundām rodas vēlme papildināties ar vēl kaut ko un lemjam doties uz otro pilsētu- Anakapri. Vienīgais veids, kā to izdarīt, ir ar lokālo busu, kas pats par sevi jau ir eksotika- tādi nekur citur nav manīti.

Kā redzat, buss ir nenormāli mazs un, diemžēl, vēlāk izrādījās, ka galīgi ne no gumijas un bieži vien kursē ar uzrakstu "Complete". Brauciens uz Anakapri bija īsts piedzīvojums, jo visa sala ir 3 līmeņos- zemākajā atrodas osta, tad ar funikulieri nokļūstam Kapri, kas atrodas aptuveni puskilometra augstumā, bet uz Anakapri pa serpentīnu noved buss. Ja trāpās īstajā busa pusē, tad dažbrīd liekas, ka pārkaramies pāri krāterim- kāda kundze, kam tā gadījās augšā brauca spiegdama. Velāk ievērojām, ka tie serpentīna gabali brīžiem riktīgi uzgriež uz apakšā esošo māju jumtiem. Samainīšanās iespējama tikai līkumos un arī tikai pretī braucošajiem uzgaidot. Starp pilsētām kursē arī vaļēji limuzīnveida takši. Vienubrīd satiksmi Anakapri riktē veseli 3 vietēji poliči- tas ir pilnīgs sviests, bet šito eksotiku ir vērts redzēt- pie mums tā nebrauc (nav jau kur). Par autiņiem runājot- tikai un vienīgi golfveidīgie un džigitu galvenais ieocis- mopēds.

Anakapri tiek ievērtēts Akseļa Muntes nams (iekšā gan neejam, jo, godīgi sakot, zinu, ka tāds vīrs ir bijis, bet ko sadarījis vēl tagad nezinu un nejūtos slikti). Visos veikaliņos tiek piedāvāts citronu dzēriens "Limonchello", kas īstenībā atgādina ļergas un citronu sulas krustojumu.

Tad nu atgriežamies ostā un mēģinām nokļūt uz internetā lasīto slaveno "Zilo grotu", bet par laimi, rindā stāvot, sākam lasīt mazā drukā rakstīto, proti, izmaksas netiek pilnībā nosegtas- kaut kas vēl jāmaksā pie pašas grotas, lai gan par braucienu ar kuģi jāmaksā apmēram 13 eiro katram. Tad nu ejam uz turistiku un noskaidrojam, ka laiva tikai aizved uz Zilo Grotu, bet tur vēl papildus jāmaksā par iebraucienu tajā, bet uz turieni arī var nokļūt ar 2iem busiem. Tā kā mums ir dienas biļetes, protams, izvēlamies šo risinājumu, jo naudiņas rezervers nav bezgalīgas.

Pēc nepilnas stundas esam tajā pašā Zilajā Grotā. Šitas ir vesels piedzīvojums ar asuma piegaršu, jo izklaide slēpjas tanī, ka jūs ar laivu tiekat ievesti pa šauru spraugu (kad ūdens līmenis to atļauj, bet viļni bija ogogo) klints alā un varat redzēt absolūti zilu ūdens spraugu no jūras puses. Šitā izklaide maksā 8.50 eiro no sejas + "tips" laiviniekam, ja baigi patīk.

Bildē redzam skatu no iekšas. Mums vadītājos gadās riktīgs "Kazanova", kas grotā (akustika perfekta) vēl veselu dziesmu popūriju (Volare u.c.) novālē, tā kā atgriežamies uz zemes nedaudz slapji, bet apmierināti.

Tad nu vēl obligātā pelde Kapri pludmalē, lai godīgi varu teikt, ka esam atpūtušies un peldējušies Kapri šajā vasarā un ceļš atpakaļ uz Sorrento un Pompejām, no kurienes mūsu ceļš vedīs tikai un vienīgi uz mājām, jo galējais Itālijas ceļojuma punkts nu ir sasniegts.

Atgriežoties mājās vēl intereses pēc tiek iegādāts citrons, kuru gan pārdevējs reklamēja salātiem, bet kādus salātus gan ar esošajim rīkiem mēs varētu sataisīt- gribējās vien sulīgu vietējo augli iemēģināt! Kaulēšanās nebija ilga, jo pret blondīnēm un baltu (salīdzinoši, protams) ādas krāsu vietējie džigiti atmaigst it visur (tas jau nostrādājis iepriekš arī Romā, kad no 15 eirikiem cena tika nolaista līdz 10it). Tā nu pa 2 eirikiem mūsu rīcība nonāk šāds auglis, ko gatavojamies notiesāt vakariņās:

Tikai tad, kad nomizojam, secinām, ka stāsts par salātiem nav bijis lieks, jo no sulas šitam briezmonim ir maz, kas palicis, vien sausas iekšas. Aplauziens ar morāli, ka ne vienmēr tas, kas izskatās sulīgs, tāds arī ir.

Ieturam kārtējās vakariņas mežoņu stilā, t.i, ēdam, kas vēl palicis:

Te jāpiebilst, ka no dzimtenes līdzi mums ir sauso putru komplekts, jo reizi dienā silts ēdiens ir jāēd, bet atļauties katru dienu iet vietējos krogos atļauties tomēr nevaram. Papildus šajā laikā izmantojam lielisku iespēju kaut nedaudz nomest lieko svaru. Un beigu beigās tajā karstumā nemaz tik ļoti ēst negribas, bet jādzer ir daudz un pamatā tikai ūdens. Obligāts aksesuārs ir ūdens pudele, bez visa pārējā var iztikt, bet bez pudeles ir "vakars uz ezera". Kā jau rakstīju pašā sākumā- šis ceļošanas veids nebūs pieņemams tiem, kam ēšanas kvalitātes un miega komforts ir neatņemama dzīves sastāvdaļa, bet mums tā ir reāla izraušanās no ikdienas rutīnas un reāla iespēja padzīvot pilnīgi citu dzīves veidu nekā mājās.

Nākošā (priekšpēdējā) stāsta daļa par kūrortu Rimini un San Marino republiku.

Pirms atvadāmies no Pompejām, vēl painteresējamies par iespēju uz Vezuvu tā tuvāk palūkoties, bet vietējie atrunā no šīs izklaides, jo salīdzit ar Kapri u.c. šādā karstumā skatoties 'skaistos skatus" mēs īstu kaifu nenoķeršot. Tā vietā tiek ieteikts ziedot veselu dienu Amalfi krastmalā, bet šim mums vairs nav spēku, tādēļ lemjam doties beidzot mājas virzienā un dudinām uz "Itālijas Jūrmalu"- Rimini, kas 15 km garumā saistās tikai un vienīgi ar pludmalēm un izklaidēm. Pa ceļam pārvaram jau iepriekšminēto visgarāko tuneli mūsu braukšanas vēsturē- mazliet vairāk kā 11 km un agrā pēcpusdienā sasniedzam Rimini un ar ne pārāk lielām problēmām atrodam nakšņošanas vietu Rimini dienvidu galā- kempingu "Maximus".

Tā kā diena vēl pusē, ātri sabīdam lietu, ka jādodas uz vienu no mērķiem- atpūtas parku "Italia in miniatura", kas atrodas Rimini Ziemeļu daļā. Līdz turienei braucam aptuveni pusstundu un apbrīnojam itāļu ceļu ierīkotāju "talantu" izveidot "krustojumštoperus", kur nedaudz loģikas un viss kustētos daudz ātrāk.

Ieejas karte miniatūru kompleksam nav lēta- 16 eiro no sejas, bet tā ir derīga arī nākošajā dienā.

Ideja interesanta, bet realizācija varētu būt labāka, jo lielākā daļa "eksponātu" laika zoba skarta, bet slavenā Pizas torņa nav- tas ir restaurācijā. Aizdomas gan, ka to nobojājis kāds brīvās eiropas kinders, kuram zīme "līst aizliegts!" ir kā aicinājums tieši to darīt ...

Papildus miniatūrām, iespējams mazliet paizklaidēties kādā no atrakcijām- kanoe vai brauciens pa Venēcijas kanāliem. Mazliet dīvaini, bet vakariņu laikā 19.00-20.30 izklaides nedarbojas principā un varam vien nesaspringstot vērot Itāliju no putna lidojuma.

Gala verdikts šim pasākumam ir skarbs- īstā cena ir 10-it eiro un ne centīma vairāk, bet ne jau mums kāds to prasa, bet zīmogu noteikti atstāj parkotājs (2 eiro par vakaru), kurš palīdz noparkot tā, ka man durvis nav iespējams atvērt un izlīst ārā principā, bet šamais tikai noplāta rokas. Nospļaujos un pārparkojos tā, kā redzu par iespējamu esam un dodamies vien tālāk.

Rīts iesākas ar obligāto peldi (tagad varu teikt, ka atpūtos Rimini kūrortā un ne vārda nebūs melots), bet pludmalē sanāk neliels konfūzs. Iepriekšējā dienā skaidri un gaiši jautāju- ir jums sava personiskā pludmale, jo kā rāda pieredze, tad praktiski visa pludmales Itālijā ir privātīpašums? Atbilde- jā un Jums uz to ir tiesības iet ar speciāli izveidotu pasi. To nu no rīta arī darām, izvēlamies tuvāko "ļežaku" pie jūras un ar meitu dodamies pelst. Nākot ārā redzam, ka negaisa mākonis pār mūsu mammu nostājies- viņa mēģinā kaut ko ieskaidrot kādam neapmierinātam vīrelim un stuff-a puisim. Lauzītā angļu mēlē noskaidrojam, ka konkrētais "ļežaks" esot "okupēts", uz ko saku, ka neredzu NEVIENU zīmīti, kas uz to norādītu un visus uzrakstus, ienākot izlasījām ļoti uzmanīgi (to nebija pārāk daudz). Izrādās, ka "okupēts" ir "ļežaks", kuram atvērts saulessargs. Tas, ka kāds iepriekšējā vakarā iespējams aizmirsis to vienkārši nolaist nenostrādā. OK saku- rādiet kur var pagulēt (mērķis jau nebija pagulēt, bet saprast). Aizved mūs pie viena nolaista saulessarga un pieprasa 8 eirikus. Aber par ko saku, ja jau kempingam šī pludmale pieder un mums ir pases. A tas esot papildus pakalpojums. Saku- bet pludmalē tak iet varam (pase mums izdota)- jā pludmale par brīvu, bet "ļežaks" tikai opcija. Tā kā konflikts nobriedis jau pēc mūsu peldes un īstenībā gatavojāmies doties uz autiņu, lai dotos tālāk, tad konfliktu tālāk neattīstam un dodamies uz mājām mazliet nokārtām galvām un mazliet pikti par neprecīzu informāciju kempingā un nekādu informāciju pludmalē.

Tālāk ceļš ved uz 20 km attālo brīvo San Marino repubiku.

Ceļš ved pa serpentīnu un iekšējā balss saka, ka nav ko trakot- jāliekas vien pirmajā stāvvietā un jāmeklē cits veids kā tai klintī augšā tikt. Tā arī darām un trāpam pilnīgā desmitniekā, jo atrodamies stāvvietā, par kuru nav jāmaksā un no kuras 300 m attālumā uz klints augšu (vēsturisko centru) ved funikulieris (turp un atpakaļ tas jums izmaksās 4 eiro).

San Marino piesaista ne tikai ar savu atrašanās vietu- vienīgā kalna pašā smailē, bet (ko tur slēpt) ar savu beznodokļu politiku. Reāli zelts, alkohols, ādas izstrādājumi te ir krietni vien lētāki. To jau iepriekš zinājām, tādēļ nebijām pārsteigti (drīzāk sagatavoti). Kā smejies, kamēr meitenes meklēja ādas somiņu, aiz gara laika pamēģināju ādas jaku, kuru vēlāk arī nopirku, jo manam augumam Rīgā kaut ko atrast ir neiespējami, pie kam cenas pie mums uz ādu ir oioioi. Nē- par velti tas, protams, nebija, bet cena bija saprotama un akceptējama. Meitenes "atriebās" ar iegājienu juvelierveikalā un par pat man saprotamām cenām iegādājās sev visādas tur dzīvībai svarīgas zelta detaļas ... Noslēdzām ar iegājienu alkohola veikalā, kur sataisījām vairākas kastes ar liķieriem par speciālajām cenām pat pie beznodokļu politikas. Protams, neiztika arī bez klasiskā San Marino liķiera- Amareto. Nākošajā reizē dodoties uz Itāliju, šitas kalns noteikti jāapmeklē vēlreiz- tur ļoti daudz ko var atļauties iegādāties pat Latvijas vidēji pelnošs iedzīvotājs. Šito uzskatīt par ekskursiju laikam nebūtu īsti pareizi- drīzāk par "shopingtūri" un šo ieteicams ielikt ekskursijas beigu galā, kad zināms- cik naudiņas vēl var atļauties atstāt, lai vismaz līdz mājām nokļūstam un otrkārt, meitenes vieglāk saturēt grožos, ja viņas zina, ka šī izklaide viņas gaida.

Šī nu tā kā paredzēta noslēdzošā daļa megasacerējumam- atskaitei par nobraukto un saredzēto.

Šoreiz īsāk, jo pirms pāris dienām jau vienu reizi sarakstīju, bet lapa pašās beigās uzkārās un sarakstīto nepieņēma, bet otreiz nav duka ļoti pamatīgi aprakstīt ...

Tātad pēdējais pieturas punkts mūsu ceļojumā- Venēcija.

Kempingu sasniedzam dziļā naktī (shopings San Marino iekavējās) un naktī vēl līdz 3iem jaunieši plosījās (par to bijām brīdināti ar kempinga logā iekārtu informāciju, ka ir kaut kāds celebreits) Pēc 3iem gan nācās dažus jauniešus apklusināt, jo viņu kāre uz futbolu ar konservbundžu pie mūsu telts nesaskanēja ar manu kāri beidzot mazliet pagulēt.

Venēcijā nokļūvām ar kuģi no Fusinas (tā arī saucās kempings), kas izmaksāja 10 eiro no galviņas (turp un atpakaļ).

Sākām ar svarīgāko- baložu barošanu San Marco laukumā. Jāpiezīmē, ka Venēcijā biju 3. reizi, sieviņa- 2. reizi, bet meita gan šeit vēl nebija bijusi.

br]

Sākumā nobraucām uz Murēnas salu, kur slaveno Venēcijas stiklu taisa. Bija iespēja apmeklēt ģimenes uzņēmumu, kurā tie brīnumi rodas un mazliet iečekot procesu.

Tālāk izgājām turistika piedāvāto standarta apli, kura laikā sākām jau bīdīt lietas ar gondoljēriem, bet piedāvātā cena (80 eiro) likās mazliet par šerpu, pie kam bez starpības cik, bet ne vairāk kā 5, cilvēki ir uz borta. Pie kam gondoljērs nav privāta persona, bet publiskā servisa darbonis un cena ir publiska, t.i., nav apspriežama un kaulējama. Tā nu izvēlies ko vēlies, bet būt Venēcijā un nebraukt ar gondolu labais tonis neatvēl, tādēļ pilsētas nomalē, kur gondoljēru ir ļoti mazāk nekā centrā, tiek atrasts ļoti runātīgs jaunietis, kas vēl piedevām sakarīgi angļu valodā runā un tiek slēgts deals.

Šitā paveicas tikai retajam un reotu reizi, jo pirmkārt, nav lielas burzmas, bet galvenokārt jaunietis turpina būt runīgs arī uz gondolas un izstāsta visu sīki un smalki, kā arī atbild ļoti izsmeļoši uz mūsu jautājumiem. Nav jau brīnums, jo jaunietis gondolu mantojis no tēva, bet Venēcijā par gondoljēru vēl ne tik ilgi atpakaļ varēja kļūt tikai pa famīlijas līniju, bet nesn tas esot grozīts un par gondoljēru varot kļūt jebkurš Venēcijā dzimušais puisis. Venēcija ir riktīga gondoljēru pilsēta, jo aptuveni 10 daļa iedzīvotāju ir tieši gondoljēru.

Maza pusdienas pauzīte un turpinu stāstu pa Venēciju ...

Tātad šobrīd mēs jau braucam pa Venēcijas kanāliem un uzklausām gondoljēra stāstījumu.

Kaut kā ienāk prātā uzjautāt vai nevarētu parādīt vietu kur "Italian Job" uzņemts (tiem, kas nav redzējuši, filmas pirmās 15 minūtes notiek tieši Venēcijā un ir viens no veiksmīgākajiem action paraugiem). Pusis atplaukst smaidā, jo tieši tobrīd tuvojamies tieši tai mājai, kur viss it kā notiek. Kāpēc it kā? Izrādās- mazajos kanālos dziļums ir līdz 2 metri (lielajā- 9 m) un, pat ļoti gribot, zem mājas nevar dabūt seifu nogremdēt un vēl virs tā 2 m ūdens dabūt, tādēļ filma tikai daļēji atbilst patiesībai, bet pārējais ir specefekti un PC joki. Pie kam aiz sētas, kas tiek parādīta filmā, iespējams iebraukt tikai vienai laivai un nekādi ne zem mājas. Ja jau reiz par filmām, tad stāsts turpinās par Indiana Jones, kurš arī vienā no sērijām nokļūst Venēcijā (tajā sērijā, kur Šons Konerijs bija viņa tēva lomas atveidotājs) un pēc cīņām ar žurkām kanalizācijas ejās izlien ārā kāda laukuma vidū. Tad lūk no tā laukuma mēs startējām un tur arī beidzām savu braucienu ar gondolu un varu galvot- tur NAV tādas akas izejas laukuma vidū- NAV!

Šoreiz pēc brauciena ar gondolu nav ne mazāko sirdsapziņas pārmetumu par palielo summu, kas notērēta un šķiramies gandrīz kā draugi ...

Tālāk atkal nokļūstam līdz San Marco laukumam un mēģinām iekļūt Dodžu pilī, bet tavu neražu- 17.00 tieši priekšā mūsu deguniem (!) tiek aizvērtas durvis un šajā dienā vizīšu vairāk nebūs. Īstenībā jau iepriekšējā reizē esam tur iekšā pabijuši un mierinām meitu, ka neko tādu jau īstenībā viņa nav zaudējuši un gan jau nākamajā reizē atgūs ar uzviju. Aplauzienu saldinām ar tiešām lielisko Venēcijas saldējumu un turpinām ar waterbusu mocīšanu- tā ir riktīga izklaide un izbraucam ar vairākiem busiem Venēciju krustu šķērsu. Protams, vēl tiek sagādāti suvenīri un maska

Ieteikums- Venēcijā daudz nedzeriet, jo te ir vienīgā vieta Eiropā, kur tualetes apmeklējums izmaksās 1 eiro, bet pēc 18-iem tualetes piedevām noslēdz. (Varat iedomāties atvieglošanos par 70 santīmiem visai ģimenei izmaksā mūsu platuma grādu pieticīgas pusdienas!) Vienīgā izeja ir McDonalds, kurā tas viss ir par brīvu, bet tāds Venēcijā ir tikai viens iestādījums (pie San Marco laukuma) un bieži vien tiek slēgts uz "tīrīšanu", kuras laikā nekā neviens nedara, bet vienkārši aizliek priekšā durvīm slotu- droši vien šiem vienošanās ar tuvākajām tualetēm

Pievakarē jau dodamies atpakaļ uz kempingu, lai uzkrātu spēku pagarajam ceļam mājup, bet ...

Un te nu neliels pielikums, jo tālāk rakstītais īsti neattiecas uz ceļojumu kopumā, bet gan uz vienu konkrētu gadījienu vienā konkrētā kempingā ...

Tātad pēc Venēcijas apskates dodamies uz kempingu Fusina, kur vēlamies tik vien kā atpūsties, lai tālajā mājupceļā nenolūztu. Līdz 23iem viss ir ok, bet tad sākās ...

Jau rakstīju, ka iepriekšējā naktī jaunieši ālējās līdz 3iem, bet par to bija ziņa pie kempinga reģistratūras un mēs akceptējam, ja kādai tautai ir lielais celebreits. Bet šitas bumbums, kas nāca no bāra pēc 23iem, kad normāli cilvēki mēģina atpūsties baigi iesita pa psihi un gāju skaidroties uz reģistratūru- kad šitas murgs beigsies? Reģistratūras meitēns saka, ka tas nākot no bāra (to jau sapratu) un, ka viņi tā plosoties KATRU nakti. Prasu- kur par to varu iepazīties un zināt PIRMS esmu iečekojies? Atbildes nav. Pienāk klāt vēl otrs reģistrētājs (vīrelis gados) un sāk man klāstīt, ka jauniešiem esot jāatpūšas un kempings esot domāts visiem, ne tikai mums ...

Brīdis ģimenes konsīlijam un tiek pieņemts lēmums šitā to visu neatstāt gan. Dodamies atkārtoti uz reģistratūru un sākam "kasiņu" ne pa jokam. Vispirms prasām dokumentu, kurā ir ierakstīts, ka konkrētajā kempingā ir ļauts ālēties līdz nenoteiktam laikam un traucēt apkārtējo mieru. Šādu dokumentu reģistratūrā uzrādīt mums, protams, nevar. Vecākais reģistrators piedāvā mums vākties ārā, uz ko saņem aizrādījumu, ka no mūsu puses NEVIENS pārkāpums nav izdarīts, reģistrētājam nav nekādu tiesību mūs izraidīt ārā (pilnvaras par īsu) un, ka mēs vēlētos saprast, kādēļ šajā konkrētajā kempingā ir tik neveselīgs dzīves veids piekopts un kādēļ es par to netieku nekādā veidā brīdināts- ne internetā, ne pat šeit- reģistratūrā. Meitēns vēl mēģina gludināt situāciju, mēģinot noskaidrot- kur tad mūsu telts novietota, uz ko atbildu, ka tas ir mazsvarīgi, jo problēma nav mūsu teltī, bet bārā, no kurienes nāk nežēlīgi skaļš "bumbums". Piezīmēšu, ka savulaik esmu vadījis diskotēkas un aptuveni nojaušu kas un kā, bet tas, kas bija tur, nebija akceptējams nekādā veidā. Mēģinu izteikties, ka vēlētos redzēt vietējo bosu, uz ko saņemu atbildi, ka Eiropā ofisi sākot strādāt 8.00 (mēs taisījāmies izbraukt 7os un iepriekšējai reģistratorei tas nelikās par šķērsli esam) un vispār ko es te 23os kasoties- nāc no rīta, noskaidrosim! Uz to saku, ka līdz rītam vēl jāizdzīvo un no rīta man nebūs nekādu argumentu un pierādījumu. Meitēns jūtot, ka labi nebūs ķer tālruni un boss ir klāt 5 minūtēs.

Tālāk jau sarunas notiek augstā "diplomātiskā" toņkārtā. Izskaidroju bosam, ka mūsu valstī gadījumos pēc 23.00, ja nav miers mājās, esmu tiesīgs izsaukt policiju, kas tad tālāk skaidros visus kas un kā jautājumus. Šajā brīdī jebkurš spiediens mūsu virzienā tiek pārtraukts un spēle turpinās vienos vārtos, jo tiek meklēti risinājumi, kas apmierinātu mūs. Saku, ka varbūt esam vienīgie neapmierinātie? Izrādās, ka ne gluži, jo problēmas ir bijušas arī iepriekš, bet policiju vēl nevienam nav ienācis saukt palīgā. Tālāk tiek piedāvātas (manāmi iepriekš sagatavotas) opcijas: bungalo par telts cenu (gulēt taču vienalga nav iespējams, pie kam esam uzvilkti ne pa jokam), atlaides no rēķina (iebilstu, jo neesmu saņēmis pakalpojumu- iespēju gulēt), tīties miglā bez rēķina nomaksas (absurdi, bet liekas- vienīgais, kas konkrētajā gadījumā varētu nostrādāt) utt. Ar vienu vietu jūtam, ka vajadzētu kasīties līdz galam, bet ar galvu saprotam, ka policijas ierašanās var izraisīt jauniešu neapmierinātību un traciņu, kā arī radīs sekas starptautiskā līmenī, jo būs vien jāiesaista vēstniecība utt. Tam mums īsti nav spēka ne arī laika, tādēļ vienojamies, ka atstājam šīs neviesmīlīgās telpas un nemaksājam neko (nav jau īsti par ko, kā teikts). Skumjākais, ka konkrētā kempinga meklējumos, pabraucām garām vēl vismaz 3 citus, kuros pat bija norādes par peldbaseina esamību. Šitas konkrētais bija interesants ar iespēju nokļūt Venēcijas centrā ar kuģi, kas pietur 100 m attālumā no kempingā un nekādu rūpju. Nekur citur Eiropā mēs nesaskārāmies ar šādām problēmām. Bija gandrīz vai pretēji, jo atsevišķās vietās transports nevarēja pārvietoties no 00.00 līdz 7.00 (Romā) vai trokšņot pēc 22iem bija stingri noliegts (Ezē).

Tad nu šobrīd apdomājam- kā būtu jāreaģē, lai šis gadījums nepaliktu bez uzmanības un lai vismaz citi tūristi neiekristu šajās murga lamatās. Mazliet dīvaini bija, ka konkrētajā kempingā bija arī pusmūža un vecāki iemītnieki, bet laikam jau viņiem biezāka āda gadījusies ...

Tātad UZMANIETIES no kempinga FUSINA pie Venēcijas!!!

Bet sausais atlikums no šī visa bija gandrīz izkļūšana no Itālijas- 1.30 spēki izrādījās par īsu un likāmies gulēt kādā tankštellē blakus vēl dažiem citiem sagurušajiem. Iepriekšējā tūrē šādi pavadījām vairākas naktis, bet šajā reizē tā bija vienīgā reize, kad bijām spiesti pavadīt nakti autiņā. Jāsaka, ka nebija tas sliktākais variants (autinš tak mums liels) un vajadzības gadījumā varam to atkārtot. Pie kam ietaupījās 84 eiriki, kurus nesamaksājām kempingā. Sanāk, ka šis gadījums mums uzsaucis gondolu  Protams, sekas uz pārvietošanās ātrumu tas atstāja, bet izpalika rīta tualete 2 stundu garumā (!) un vakarā veiksmīgi sasniedzām Čestohovu, bet nākošā dienā arī mājas. Neiekļāvāmies ceturtdienā tikai 7 minūtes.

Ar šo tad atskaiti beidzu un varu atbildēt uz jautājumiem, ja tādi rodas- še pat, bet, ja kāds kautrējas- varam parunāties arī Bānīša pasākumā, kurā ļoti iespējams atradīsim laiku piebraukt ...

Daļu no vairāk kā 600 ceļojuma laikā noknipsētajām bildēm atradīsiet, ja vēlēsieties, šeit:

Spied šeit