Raimonds Gusarevs (El Mars) iekaro Himalaju virsotnes

Autors eugovs 24.02.2010 10:33

Tashi Delek (sveiciens tib. val.)! Zibens un pērkons nospārdijā vietējo ieleju pēc nedēļas kārtīgas svelmes. Šodien pamodos plkst 5:40 un skatījos kā zibens "rentgeno" apkārtni, skats unikāls un nenoliegšu, ka brīžiem bija pat bail palikt pie loga.

Gadījās sarakstīt dziesmu vietējai kafejnīcai pie paša Dalailamas tempļa. Taši, kafenes vadītājs, uzzinot, ka es šeit nodarbojos ar muzicēšanu palūdza uzrakstīt dziesmu, kurā būtu nosaukums "One Two". Ziniet, doma man pašā sākumā nešķita pārāk pievilcīga, jo tāda tēmu vairāk varētu apspēlēt Beastie Boys stilā, hehe. Neko, līdzīgi kā citos gadījumos, Raimonds sēdās ar domu "kas es nevaru?" un sanāca visnotaļ jauks gabaliņš, kuru pat domāju iekļaut nākamā albuma dziesmu sarakstā. Prezentējām dziesmu pirmdienas rītā un pirmo reizi prezentācijā divi cilvēki metās dejot - tā ir unikāla pieredze, līdz asarām:)

Aizvakar pametu māju līdz ar saullēktu un devos vietējās virsotnes iekarošanā. Triund kalnu kore atrodas 2800 metru augstumā. Kāpiens venā virzienā ir 3 līdz 4 stundas, sviestmaize no brīnišķīgas maizes ceptuves netālu no mājas un neuzpildīta ūdens pudele somā - kārotā vienatnē dodos piedzīvojumos, par kādiem pat nenojautu. Sasniedzot jau pirmo nelielo kalnu pāreju 200 metru augstumā no ciemata paveras pasakains skats un par tikpat metriem paceļas jau tā lieliskais garstāvoklis. Tālāk tuvojos rododendru koku alejai, sapriecājoties velku ārā fotoaparātu, kad pēkšņi kokos sākas haoss un vesela pelēko, pūkaino pērtiķu armija sāk traci un lec pāri manai galvai. Viņiem ir smukas melnas sejiņas, kas tajā brīdī nez kādēļ likās diezgan draudīgas un es dabūju pat mazliet pietupties, lai it kā izvairītos no šķietamā uzbrukuma. Tad viens kārtīgs tēviņš nostājās man aiz muguras, ne jau pietupiena dēļ, bet viņš laikam bija galvenais, tādēļ jāierāda savējiem sava vieta. Saskatījāmies un teicu viņam, ka es iešu tālāk, lai neķer krenķi. Noslaucīju aiz stresa iesvīdušo pieri un devos tālāk gandrīz palēkdamies aiz gūtajiem pārdzīvojumiem.

Kādu laiku virs manas galvas riņķoja lielais ērglis. Lielais nozīmē lielais, bez pārpratumiem. Melnbalts ar ļoti platu spārnu vēzienu. Tie nekad nekustās, toties kustās galva, kuru tās lieluma dēļ var skaidri saskatīt arī vairāku desmit metru attālumā. Pat ar tādu redzi kā man. Vabūt viņam bija kāda noruna ar pērtiķiem, ka šie atstās nelielu daļu no mana ķermeņa kaut kur netālu un viņš neizpratnē mēģināja saskatīt iemeslus, kādēļ es tik braši kustos. Uz katra pagrieziena apstājos un mēģināju iebarot sev redzamās ilūzijas skaistumu.

Iepildīju sniegu pudelē, ar domu, ka būšu kārtīgs Makgaivers un neiešu jau izkalst tādēļ vien, ka visapkārt sniegs un esmu palaidis garām iespēju uzpildīt pudeli ar ūdeni. Konstatēju, ka tas kūst diezgan lēnu un tā arī neizkusa līdz to pāris stundas paturēju saulē jau vēlāk kalna virsotnē. Protams, kaut kāda vājprāta vadīts nodomāju nogriezties no takas un durt kalnā augšā "pa taisno". Smalki, kājās nav nekādi kalnu zābaki, bet parastākās Vans kedas, kuras ir izturējušas gan Londonas ielas, gan Latvijas salus un tagad arī turpina pierādīt sevi Himalajos. Kā izrādījās zāle ir visnotaļ slidena un, ja kādam ir bijuši skeitborda apavi, tad viņi zina, ka tie neslīd tikai uz smilšpapīra, taču tiklīdz tiek uz slidenas virsmas slīdamība ir apbrīnojama. Tā nu es kārpījos augšā pa diezgan stāvu un slidenu virsmu neaptverdams, ka īstais pārbaudījums ir vēl priekšā. Atpakaļ ceļa vairs nebija un tad, kad es sasniedzu pēdējos divdesmit metrus līdz virsotnei, rokas nolaidās, jo priekšā bija tikai un vienīgi sniegs. Virsma ir stāva un sniegs nav īsti piesalis pie zemes, jo tam pa apakšu tek ūdens. Ņemot vērā iepriekš aprakstīto ekipējumu un pavadītās 3 stundas slājot augšup pa kalnu taku un esot jau 1 km augstāk no izejpunkta, manāms nogurums un goda vārds, nepārspīlējot bija tā, ka, ja paslīd kāja, tad Raimonds ripo lejā atsisdamies pret asiem akmeņiem un nodrošinādams ērgļiem gardu mielastu.

Četrrāpus, sadalot svaru uz visām četrām ekstremitātēm, ārkārtīgi uzmanīgi turpināju virzīties pretim virsotnei. Sasalušās plaukstas un pirksti nekustējās pārdesmit minūtes un tad, kad sāka sasilt jau man esot uz drošības salas - paliela akmens, sāka nenormāli sāpēt. Bet tad jau bija vienalga. Tajā brīdī ērgļi saprata, ka mielasta nebūs un atstāja mani drošībā.

Apkārt, protams, ka skaistums. Priekšā kalnu grēda, kurai pāri neredz arī no 3000 metriem un aiz tiem pieņemu, ka sākas Himalaju jūra. Izžāvēju leģendārās kedas un zeķes un baudīdams Bolivudas cienīgas ainas indiešu izpildījumā, kuri nezināja, kur likties pirmo reizi mūžā ieraugot sniegu, doties mājup nolēmu pa citu ceļu. Pārliecību ilgi lauzt nevajadzēja, jo pēc pirmās stundas sapratu, ka esmu nomaldījies. Klejoju pa kalnu takām, viesojos gadsimtiem vecos ciematos, kur tikpat ilgu laiku neviens vairs nedzīvo. Gluži kā Āraišu ezerpils tikai mājiņas ir saliktas no akmens plāksnēm. Piebildīšu, ka ar tādām pašām miniatūrām ieejām un logiem. Vai tajos laikos cilvēki bija mazāka auguma?

Lai vai kā, pēc 3 stundu klejošanas, izvairīdamies no krūmiem un bieziem biezokņiem mazu upju ielejās, ieraugu radību cilvēka izskatā un dodos tās virzienā. Pa ceļam atmiņā nāk National Geographics raidījumi par 10 indīgākajiem dzīvniekiem Indijā utt, kas viennozīmīgi nemazina stresu, kuram es necenšos ļauties ne uz sekundi. Indiešu puika viens pats stāv pie krūma un kasa vēderu. Es prasu, kurš ceļš ved uz Bagsu, tuvāko ciematu. Viņš pamāj krūmu virzienā, kur nevar saskatīt nevienu pašu taciņu. Prasu, ko viņš šeit dara - esot piknikā. Eju tālāk dziļāk pamestajā ciematā un kā reizi ieraugu arī pārējo kompāniju - divas sievietes, vairākas meitenes, kuras nes traukus mazgāt uz strautiņu. Pieeju klāt un pajautāju to pašu, ko puikam - virzienu uz apdzīvotu ciematu. Saņemu to pašu norādījumu uz tiem pašiem krūmiem. Pakasu pakausi... Viena no meitenēm saprotamā angļu valodā pēkšņi pajautā vai gribu ēst!? Ha, un kā vēl!!! "Come", viņa paņēma mani aiz rokas un ieveda vienā no pamestajām mājām kalna korītē pie neliela hinduistu templīša. Iekšā vairāki pustukši katli ar ēdamo un es nespēju noraut acis no tiem. Rīsi, sabdži un vēl kaut kas ļoti, ļoti garšīgs! Visi jautrojās par to kā sarkans apdedzis eiropietis aizrautīgi tiesā ēdamo. Protams, ka papildporcija seko šo nemaz nepabeidzot. Vai varu būt vēl priecīgāks šajā mirklī pēc visiem piedzīvojumiem? Hmm, varbūt arī varētu, ja būtu nojausma, ka man nāksies vēl vismaz vienu reizi apmaldīties, gandrīz nošļūkt līdz ar akmeņiem pa stāvu krauju, sadurt jau tā sāpošās sarkanās rokas.

Apsēžos pie upes un iedzeru ūdeni, kuru es pusizkausētā sniega vietā iemainīju pret skaisti tekošu ūdeni no kādas būdiņas jumta. Eh, nu tik dieniņa ko, ne? Dodos uz savu midzeni laimīgs, ka nesanāca nedz saķerties ar pērtiķiem, nedz nošļūkt pa kalnu, nedz arī nomaldīties un palikt pa nakti kalnos kopā ar lāčiem, čūskām, ķirzakām un sniega leopardiem.

Nepārbaudīšu pareizrakstību un stilu, jo galīgi negribas nodirnēt vēl stundu telpās, kad ārā ir skaista diena ne mazāk skaistā apvidū. Ceru, ka pat skarbākās no sirdīm atmaigs un ļausies piedzīvojumiem, lai taptu priecīgāks prāts un tādējādi iepriecinot arī apkārtējos.

Vairāk bildes var apskatīties manā blogā šeit, kuru rakstu angļu valodā, lai saprot arī citu valstu paziņas un draugi: http://elmarstourdefriends.blogpsot.com

Ar vislielāko cieņu un mīlestību,
Raimonds

PS. Īpašs sveiciens par atbalstu - Renāram Kauperam, Zanei Puriņai, Vēju Paradīzei un Krokodīlam, Askoldam, Amatciemam, Venērai, Gintam, Kristīnei, Atim un visiem, kas padarīs dienu labāku netikai sev, bet arī citiem. Ar vislielāko cieņu un mīlestību, Raimonds